1949. gadā Arnold Hoyer gribēja pievērst uzmanību savas ģimenes garajai tradīcijai instrumentu izgatavošanā un pirmo reizi izvirzīja firmas dibināšanas gadu 1874, kuru kopš tā laika ievēro. Viņš varēja arī svinīgi atzīmēt septiņdesmit piecus uzņēmuma gadus. Ar šo datumu viņš skaidri atsaucās uz vectēvu Franz Hoyer. No mūsdienu perspektīvas vairs nevar pilnībā rekonstruēt, kāpēc viņš neatsaucās arī uz vecvectēvu, kurš pierādāmi bija dibinājis mūzikas instrumentu uzņēmumu, kas koncentrējās uz stīgu instrumentiem un stīgu vērpšanu, jau 1838. gadā, savukārt viņa tēva Josef Hoyer neatkarīgā stīgu instrumentu darbnīca sākās 1894. gadā. Tā kā ģitāra stāvēja Arnold Hoyer darba centrā, šķiet iespējams, ka 1874 apzīmē Franz Hoyer ģitāru ieviešanu firmas sortimentā. Arnold Hoyer ar savu jaundibināto Bavārijas firmu tas bija izšķirošais brīdis. Tādējādi 1874. gads kļuva par galveno gadu Hoyer Guitars — secinājums, ko arī ierosina firmas pašprezentācija Schönbach Heimatbuch 1969. gadā.

Ap gadsimtu miju viņa firma tirgojās kā „J. F. Hoyer’s Sons“. Tā ir „Hoyer Guitars“ tiešais priekštecis. Dibinātāji bija Arnold Hoyer vecvectēvs Johann Josef Hoyer (1815–1876) un viņa brālis. Johann Josef bija apmācīts vijoļu meistars. Viņš drīz pievienoja stīgu vērpšanu vijoļu ražošanai un beidzot atvēra plašu mūzikas instrumentu tirdzniecību. Viņš bija pirmais savā tiešajā ģimenes līnijā, kas ķērās pie instrumentu izgatavošanas; viņa senči bija bijuši kažokādu meistari, mucinieki un dzirnavnieki.

Pēc abiem brāļiem firmu turpināja Franz Hoyer (1842–1878), Johann Josef dēls. Franz bija stīgu vērpējs un instrumentu tirgotājs. Triestē 1871. gadā viņa nama instrumenti tika apbalvoti izstādē „Esposizione Agricolo-Industriale e di Belle Arti“. 1870. gados viņš spēja uzcelt iespaidīgu dzīvojamo un komerciālo māju Schönbach Falkenauer Straße (Nr. 316), kas palika firmas mītne līdz izraidīšanai no Schönbach pēc Otrā pasaules kara. Franz nomira 1878. gadā tikai 36 gadu vecumā. Viņa sieva Elisabeth Hoyer (1842–1920), dzim. Mettal, turpināja firmu, līdz meita Rosalia Anna (dz. 1867) un dēls Josef (dz. 1870) ienāca un vēlāk to pārņēma. Rosalia apprecējās ar Graslitz tirgotāju Josef Wohlrab 1890. gadā. 1890. gadu vidū firma tika sadalīta starp brāļiem un māsām. Rosalia un Josef Wohlrab pakāpeniski pārcēla tirdzniecību uz Graslitz, kur tā turpinājās līdz 1945. gadam (vēlāk kā „J. F. Hoyer’s Grandsons“), savukārt Josef Hoyer palika vecāku īpašumā Schönbach un koncentrējās uz stīgu instrumentu ražošanu.

Josef Hoyer bija pirmais stīgu instrumentu meistars ģimenē — nemierīgs, komerciāli gudrs un inovatīvs. Jau 1896. gadā viņam bija sava stenda Ziemeļbohēmijas tirdzniecības izstādē Hohenelbe (šodien Vrchlabí). Viņa darbnīca tur saņēma zelta medaļu. Gadu vēlāk Bodenbach (šodien Podmokly) viņš saņēma sudraba medaļu.

Ļoti maz Schönbach meistaru devās grūtajā ceļā apmeklēt izstādes. Josef meklēja tiešu kontaktu ar klientiem. Viņš jau 1890. gados iespieda savus katalogus. 1897. gadā ievērojama pilnas lapas reklāma Schönbach reklāmas bukletā parādījās četrās valodās: vācu, angļu, franču un itāļu.

1900. gadā Josef atvēra jaunu nodaļu, kad 20. novembrī apprecējās ar Marie Mayer. Seši bērni sasniedza pieaugušo vecumu. Trīs dēli kļuva par stīgu instrumentu meistariem: Arnold (dz. 1905), Rudolf (dz. 1906) un Roman (dz. 1912). Kad mode vērsās pret cītaru, Josef koncentrējās uz mandolīnām un arvien vairāk uz ģitārām. Viņa veidlapa tagad lietoja „meistardarbnīcu“, norādot kā specialitātes gaisa rezonanses cītaras, meistara ģitāras un mākslinieka kvalitātes mandolīnas.

Josef neko neatstāja nejaušībai, izvēloties tonālās koksnes, pirms Pirmā pasaules kara tās iegādājoties pats Karpatos un Alpos. 1913. gadā viņš patentēja izstrādi Vācijā. Vācu-Bohēmijas reģionālajā izstādē Komotau (šodien Chomutov) 1913. gadā viņam atkal piešķīra zelta medaļu.

1920. gadu pirmā puse bija uzplaukuma laiks Schönbach. 1927. gadā, kā atgūtās pārliecības izpausme, pilsēta uzcēla savu vijoļu meistaru pieminekli centrā.

Josef atdzīvināja un paplašināja savu darbnīcu. 1926. gadā viņš reklamēja Vīnes „Zeitschrift für die Gitarre“ savu meistardarbnīcu ģitārām un cītarām. Viņš, visticamāk, pacēla ģimenes māju Falkenauer Straße 316 par stāvu un izmantoja arī kaimiņu Nr. 385 ražošanai.

Dēli Arnold (dz. 1905), Rudolf (dz. 1906) un Roman (dz. 1912) ienāca firmā pēc kārtas. Arnold formāli bija māceklis vēlākais no 1919. gada. Josef reputācija bija tāda, ka daudzi meklēja apmācību pie viņa. Pirmā Hoyer darbnīcas fotogrāfija no 1920. gadu vidus rāda astoņus cilvēkus.

Visa „Schönbach sistēma“ darba dalīšanā un specializācijā bija jāpārstāda. Pūles pēc slēgtas apmetnes Tennenlohe vispirms cieta neveiksmi; Minhene pavēlēja Garmisch-Partenkirchen un Mittenwald. Firmas, kas jau bija nodibinājušās ap Erlangeni — ne mazāk Arnold Hoyer —, atteicās atkal pārcelties.

Tikai neatlaidīga atjaunošana un 1948. gadā ievēlētais Erlangenes apgabala administrators Hönekopp apvienoja grupas apgabalā. No 1949. gada oktobra „vijoļu meistaru apmetne“ cēlās Bubenreuth.

Arnold pēc 1949. gada nepārcēlās uz Bubenreuth; viņš palika Tennenlohe. Līdz 1947. gadam viņš bija nopircis lielāku zemes gabalu un gadu vēlāk uzcēlis māju. Ievērības cienīgi, drīz pēc valūtas reformas viņš izdeva katalogu, ko uzskata par pirmo nozarē pēckara periodā. Vāks rādīja, ko viņš saprata: archtopus.

Pēc Arnold Hoyer priekšlaicīgās nāves viņa dēls Walter Hoyer (1938–2026) 1967. gadā pārņēma vadību. Viņš modernizēja ražošanu augstas kvalitātes western un elektrisko ģitāru virzienā. 1966. gadā viņš bija nokārtojis meistara eksāmenu. Viņa vadībā radās „HG“ sērijas modeļi un neparastais „Foldaxe“ ar salokāmu kaklu.

Grūtos ekonomiskos laikos 1976. gadā nācās iesniegt bankrotu, neraugoties uz zīmola kulta statusu. Ražošana turpinājās dažus gadus Erlangenes Thalermühle, līdz tā beidzot beidzās 1987. gadā.

Pēc beigām 1980. gados preču zīmes tiesības vispirms gulēja pie Vācijas mūzikas vairumtirgotāja un vēlāk pie privāta īpašnieka Vācijā. Kopš 2009. gada vēsturiskais zīmols pieder Martin Ritter, Singapore, kurš strādā pie rūpīgas, ilgtermiņa atdzimšanas.

Gadu desmitiem Hoyer instrumenti atrada ceļu pie profesionāliem mūziķiem, kolekcionāriem un pazīstamām skatuves un studijas produkcijām. Vēsturiskie Hoyer instrumenti joprojām baudā īpašu reputāciju starp zinātājiem, kolekcionāriem un spēlētājiem. Uz to mēs balstāmies.